Esmu sabijis izglītības sistēmā, strādājot par skolotāju, direktoru, deputātu, dibinot un likvidējot skolas, esmu mācījies pedagoģiju, izglītības vadību, mūziku un kvalitātes vadību. Taču pirms 3 gadiem es pametu izglītības sistēmu, jo nevarēju vairs sev melot, neklausīt sirdsapziņu, aptverot, ka izglītības sistēma nevis ceļ un attīsta, bet attālina no sevis un degradē. Esošie notikumi nozarē, valstī un pasaulē mudina mani rīkoties radikāli. Mēs kā ģimene piesakām beztermiņa streiku izglītības sistēmai, jo tā vairs nav atbilstoša bērna, ģimeņu un sabiedrības interesēm un vajadzībām. Vai vecākiem un bērniem ir iespēja ietekmēt to, kādas skolas veidot, kādu formu un saturu izvēlēties? Iespēja ietekmēt šo procesu nav ne valsts, ne pašvaldību, ne skolu līmenī, jo visas skolas padomes un vecāku sapulces ir formālas, kuru pieņemtie lēmumi nav saistoši ne direktoram, ne skolotājiem, ne skolai kopumā. Dizaina domāšana ietver, ka dizains ir jāveido pakalpojuma vai produkta saņēmējam, taču šis nekādā mērā nav bijis attiecināms uz visu izglītības sistēmu.

Milzīga traģēdija ne tikai Latvijas izglītības sistēmā, bet arī pasaulē kopumā, ir radošuma, jeb radītspējas katastrofāla samazināšanās. Ja bērns piedzimst radošs, ģeniāls ap 98%, tad 8-10 gados radošums jau ir dramatiski krities līdz 32%, padsmit gados vien 10% un pieaugušie ar 2% ir pietuvojušies kritiskai biorobotu kategorijai, kurā nestandarta risinājumi vairs nav to dabā. Taču tieši radošums būs tas, kas radīs iespēju cilvēkam ko likt pretim tehnoloģijām, mākslīgam intelektam (MI), kas pārņems visus tos darbus, ko līdz šim zinājām. Sacensties prāta aspektā ar MI būs neiespējami, taču izglītības iestādēs joprojām prevalē un dominē tieši analītiskā prāta attīstība, kas nozīmē, ka skolas šobrīd sagatavo potenciālos bezdarbniekus. Mēs tam nepiekrītam un to neatbalstām.

Skolām vajadzētu būt tām, kas attīsta nākotnes sabiedrību, nevis ar nemitīgi nokavētām reformām cenšas ielēkt vilciena pēdējā vagonā. Šis laiks pieprasa daudzšķautnaināk paskatīties uz dzīves, izaugsmes ceļu, kur ar IQ (prāta inteliģence) būs jau par maz. Daudz lielāku vērtību iegūst Emocionālā inteliģence (EQ), kas ietver spēju sadarboties, komunicēt, strādāt komandā, būt radošam un spējīgam atrisināt nestandarta situācijas. Šīs ir nozīmīgākās prasmes globālo uzņēmēju aptaujās jau vairākus gadus. Izglītības sistēmā joprojām dzīva ir konkurences nevis sadarbības paradigma, radot sacenšanos gan klases, gan skolas, gan valsts ietvaros.

Progresīvākās izglītības sistēmas ievieš meditācijas skolās, kas ir daļa no Garīgās inteliģences (SQ), bez kuras nav iespējams prieks, laime, miers, pārticība un labklājība. Bez sirdsapziņas valda tikai merkantilas intereses, vēlme paverdzināt un nopelnīt. Svarīga ir arī Ķermeniskā inteliģence (BQ), bez kā nav iespējams iedzīvināt neko.

Streika vienīgā prasība: ĢIMENES PAŠAS VEIDO IZGLĪTĪBU SAVIEM BĒRNIEM, IR TIESĪGI DIBINĀT UN VADĪT SKOLAS, IR TIESĪGI NELAIST BĒRNUS SISTĒMISKĀ SKOLĀ (UNSCHOOLING). NAV OBLIGĀTU PRASĪBU PRET IZGLĪTĪBAS IEGŪŠANAS FORMU UN SATURU. TIE, KAS VĒLAS, VAR TURPINĀT MĀCĪTIES ESOŠĀ SISTĒMAS PIEDĀVĀJUMA IETVAROS.

Labāk lai kļūdās daži, nekā visi, traucoties vienā virzienā un ātrumā, vienā brīdī atrodoties kraujas malā.

Man ir zināšanas, pieredze un redzējums tādu skolu izveidē, kurās tiktu attīstīti visu inteliģenču veidi. Ja arī ministrijai ir interese, lai šādas skolas būtu pieejamas Latvijā dzīvojošiem zēniem un meitenēm, tad esmu atvērts sadarbībai. Atbildei, saziņai rakstīt uz e-pastu tars.ramats@protonmail.com

Izklāstītā traktējumu atstāju aiz sevis. Uzrakstīts bez kaitējuma sev un ģimenei.

Izpildīts vienā eksemplārā un nosūtīts adresātam.

Sastādīts Divi tūkstoši divdesmit trešā gada, trīspadsmitajā martā pēc Gregora kalendāra